Dora is writing:
Iepriekšējo gadu plānošanas pieredze kalpo kā apstiprinājums teicienam “Kurš putniņš agri ceļas, nesēž sastrēgumos un pirmais tiek pie labas vietas aptumsuma vērošanai”. Līdz ar to ceļamies agri, jo plānots izbraukt 6:45. Nav laika sarežģītām brokastīm, tādēļ virtuvē katrs par sevi un savu sviestmaizi. Diena solās būt izdevusies – silta un bez mākoņiem. Sviestmaizītes sasmērējām jau iepriekšējā vakarā, līdz ar to tik jāpaņem tās un vista pusdienām un 7os esam gatavi izbraukt, lai gan līdz aptumsumam vēl kādas 8+ stundas un jābrauc nav TIK ilgi (iespējams, ka šo saprot Iekostā Ābolīša fanāti, kas dodas gulēt rindā pēc jaunākā aifōna jau iepriekšējā vakarā).
Visiem jaciņas un brilles līdzi, kameras un statīvi iepakoti – esam gatavi (vismaz es nezinu, kas vēl vajadzīgs, lai būtu gatavi). Ceļojot no La Serena pa malām migla un mākoņi vēl dus savās kalnu gultās.
Ceļš diezgan tukšs, raiti braucam uz priekšu, līdz tiekam pievienoties mašīnu rindā – lēnām un mierīgi. Tikmēr arī mākoņi atstājuši kalnus. Ap 8iem noskatām sev vietiņu vērošanai, ko, pēc azimuta un grādu pārmērīšanas, Ilgonis atzīst par labu esam. Paralēli lielajam ceļam, kalni, upīte un zaļumi veido jauku ainavu. Līdz pus9iem esam noparkojušies uz palikšanu un labiekārtojuši upes šķērsojamo celiņu. Saule aust pār kalniem un sāk izgaismot pretējās nogāzes. Vēl auksts, bet gan jau drīz iesils. 8:37 arī mūsu izrudzītā vietiņa top Saules izgaismota. Viss ir skaisti; laiks gaidīt apmēram 8h līdz pilnās fazes sākumam.
Īsi pirms 10iem ievēroju, ka uz galvenā ceļa uz Vicuna ir izveidojusies lēna mašīnu rinda, bet drīz vien ceļš jau atkal tukšs. Uz mūsu ceļa tik daži gājēji un pa kādai mašīnai aizbrauc garām. Baltās mašīnas iedzīvotāji grib izkustināt kājas un pirmie dodas apskatīt, kas jauns pilsētiņā, mēs paliekam sargāt vietiņu. Kad viņi atgriezīsies, tad kājas kustināsim mēs. Ar laiku arvien vairāk un vairāk mašīnu komandu sarodas un nostājas uz mūsu ceļa. Ap 12iem uz lielā ceļa atkal raita mašīnu rinda uz Vicuna pilsētiņu. Visi grib atrast savu vietiņu zem saules. Pusstundu vēlāk baltie brieži ir atpakaļ un mēs dodamies meklēt pastkartes – 3h laika. Nu jau ļoti uzsilis, pat t-kreklos ir karsti. Vienā brīdī grupiņa sadalās un mēs ar Agnesi dodamies uz pastu ar cerību atrast kādas pastkartes tur, bet pasts izrādās ciet. Dodamies uz centrālo laukumu, kur tirdziņš tūristiem – arī nav kartīšu, toties ir saldējums (kanēļa saldējums, diemžēl, ir diezgan meh)! Pastaigājamies un diezgan pārsteidzoši, ka te nav tik daudz cilvēku, kā biju gaidījusi Pasaules astronomijas galvaspilsētā (jo tā viņi te sevi dēvē). Satiekam pārējos, un, kamēr klejojam šurpu turpu, kādam saniezās nagi un par vienu maciņu mazāk mūsu kompānijai. Dodamies policijas meklējumos, lai iesniegtu ziņojumu, ar cerību, ka tas kaut ko palīdzēs. Pirmo reizi esmu nonākusi policijas iecirknī; labi vismaz, ka ne pret savu gribu.
Līdz ar daļējā aptumsuma fāzes sākumu pametam iecirkni un steidzam pie savējiem. Tikvien paspēju pie sevis nodomāt, ka žēl, ka brilles, protams, atstātas mašīnā, kad dažus metrus tālāk gādīgie Copec darbinieki garāmgājējiem dala tādas bez maksas. Priecīgi paņemam. Paskatos uz Sauli – jā, ir iekosts cepums (man ļoti gribējās ēst, tāpēc tādas g-astronomiskas asociācijas). TAS tiešām ir sācies! Uz mūsu ceļa jau diezgan daudz mašīnu sastājušās un cilvēki sasēduši vērot. Tiekam līdz savai bāzes vietai, kur Latvijas karogs cēli plīvo iesiets krūmā (vēlāk twitterī izlasu ziņu, ka Juris šo pleķīti Čīles ir pasludinājis par Latvijai piederošāku). Ilgonis un Imants jau kameras samontējuši un sākuši iemūžināšanas procesu. Visiem brilles izdalītas, visi vēro, kā Saules pīrādziņš kļūst arvien mazāks un mazāks. Visiem jaunās zilās jaciņas mugurā, jo nu jau arī vēsīgi. Pirms 4iem sāk krēslot, bet tā citādāk, nekā parasti, citādākos toņos. Pīrādziņam jau vairs tikai pati garoziņa, dīvainas ēnas viļņojas smiltīs. Tūlīt tūlīt jau viss, cilvēki apkārt priecājas un aplaudē. Vēl viens zibsnis un pīrādziņš apēsts, ir iestājies vakars. Noņem brilles, paskaties debesīs un.. tiešām nav. Ir tikai melns caurums ar sudraba maliņu.
Smadzenes šim brīdim ir gatavotas ilgāk nekā pusgadu, bet vēl nesaprot, kas ir tas, ko acis redz. Saules vainags. Vēl mirklis paskatīties caur binokli, censties ieraudzīt kādu patiesību vai skaidrojumu, un vainagu jau nomainījis dimanta gredzens – tik spožs, kā īsts rotā debesu jumu. Vēl viens mirklis (lai gan Agnese pilnā pārliecībā saka, ka bija ilgi) un viss. Vai tas vispār notika? Liekas nokavēts. Varētu patīt filmu atpakaļ un iepauzēt?
Atgriežas gaisma, bez brillēm vairs nevar paskatīties.
Jābrauc nākamgad skatīties vēl, citādāk, šķiet, nesaprast, kas īsti ir pilnais saules aptumsums, ko tas nozīmē. Kādi visuma spēki ietekmējuši to, ka Mēness ir tieši tādā izmērā un attālumā no Zemes, lai aizsegtu Sauli tieši tik daudz, lai būtu redzams vainags no planētas, kas atrodas tieši tādā attālumā no tieši tādas zvaigznes, lai varētu eksistēt un būtu jau attīstījusies [relatīvi] saprātīgā dzīvība. Un kādi dabas likumi nostrādājuši, lai tieši es (mēs) būtu tur – tūkstošiem km no mājām-, tieši laikā, kad nav mākoņu un tas viss ir skaidri redzams. Kā??
Pēc tam.. nav jau vairs svarīgi, kas notika, bet nu kārtības labad jāuzraksta.
Ilgonis laimīgs lēkā. Apskāvieni, tosti, prieka izpaušana, redzētā pārspriešana, sviestmaizes (jo vistas palika mājās ledusskapī, un man gribās ēst) un kopbildes ar mūsu zilajām jaciņām.
Tā vietā, lai grieztos māju virzienā (tāpat sastrēgums uz ceļa) dodamies uz Vicuna meklēt Agneses maku, kas neizdodas. Tad gan pievienojamies lielajai auto karavānai La Serena virzienā un dodamies mājās, pa ceļam vēl pierakstoties geokešā. Visu šo laiku, kāds ik pa laikam pajautā kā patika un kā bija, jo man tak šis ir pirmais tāds gadījums; bet vienīgais, ko varu atbildēt – notiek datu apstrāde.
Mašīnā vēl galvaspilsētu spēle (nākamais gads tiks pavadīts apgūstot pasaules karti) un nepaiet ne visa nakts, kad tiekam mājās. Vistu vairs neviens negrib, iedzer pa vīna vai alus vai pisko glāzei vai divām un pie miera. Rīt dzīve turpinās. Teorētiski.
Es esmu palikusi tajā momentā. Tas ir kā sagaidīt Jāņu rīta saullēktu, Jaunā gada pirmo minūti un pavadīt dzimšanas dienas pēdējo mirkli vienlaicīgi. Pēc tā dzīve tā vienkārši neturpinās, bet sākas no jauna. Cikls ir noslēdzies, iekšējais pulkstenis atiestatīts. Priecājos, ka šis aptumsums notika pievakarē, kad pēc tam ir laiks netraucēti izbaudīt un apcerēt pieredzēto un nav jauni piedzīvojumi, kas aizņemtu uzmanību. Nav tik daudz ROM un RAM, lai varētu to info tik ātri pārstrādāt un cienīgi noglabāt cietajā diskā.
Gala secinājums: esmu tikusi pie apjausmas, ka pilnais Saules aptumsums ir maģisks brīdis, bet nepieciešams veikt eksperimenta atkārtojumus, lai iegūtu detalizētākus un precīzākus rezultātus.
Paldies par uzmanību!