Andra raksta:
Šis ieraksts nav iztulkots latviski.
Šis ieraksts nav iztulkots latviski.
Šis ieraksts nav iztulkots latviski.
Ilgonis raksta:
Kad uzzināju, ka Agnese plāno aptumsuma ekspedīciju uz Čīli, pirmā doma, kas ienāca prātā – vai būs iespējams apmeklēt Paranala observatoriju? Tā diena ir pienākusi, tiesa, mums ir tikai 2 vietas, bet mēs esam 8.
No rīta pēc diezgan jaukām brokastīm – cīsiņiem, kas vārīti ar sildspirāli metāla krūzē, tos iegremdējot gluži kā palēninātāja stieņus atomreaktorā, dodamies uz mūsu ceļojuma tālāko ziemeļu punktu – dienvidu jeb Mežāža tropu loku. Šajā vietā sākas zona, kur saule var atrasties zenītā. Tā stiepjas pāri ekvatoram līdz pat ziemeļu tropu lokam. Tropu loku pie ceļa Nr. 5 iezīmē masīva triumfa arkas tipa konstrukcija. Taisām kopējo foto.
Antofagastā vēl piebraucam pie dabiski izveidojušās klinšu arkas okeāna krastā, skaistā līcī ar lieliem viļņiem. Palika laiks arī roņu un pelikānu vērošanai rosīgajā zvejas ostā, kur noenkurotas daudzas krāsainas laivas. Tad dodamies 2 stundu braucienā kontinenta iekšienē uz Paranala kalnu. Ierodamies savlaicīgi. Urā! Agnesei izdodas sarunāt, ka ekskursijā uz Ļoti lielo teleskopu varēs doties visi.
Autobusi veikli uzved kalnā aptuveni 100 ekskursijas dalībniekus. Pirmā pietura ir pie Rezidences, kur novērojumu starplaikā atpūšas astronomi. Tā kā Paranala kalnā 2600 m augstumā gaiss ir ļoti sauss, te izveidota mitra tropu vide. Tad nonākam augšā pie četriem milzīgajiem 8,2 metru teleskopu kupoliem, kam doti mapuče indiāņu vārdi: Saule, Mēness, Dienvidu Krusts un Venēra. Virs teleskopa kupola redzams halo. Aizrautīgi fotografēju šo unikālo vietu, kur ļoti sen biju gribējis nokļūt.
Pats 8,2 m teleskops, kura kupolā mūs ieved, ir milzīga zinātniskā mašīna. Redzamas resnas konstrukcijas caurules, vairāki spoguļi, arī galvenais spogulis, kas ir tik liels kā deju grīda, daudzums vadu un aparatūras. Mūsējie aizrautīgi uzdod jautājumus, man tas nav vajadzīgs, es vienkārši baudu un fiksēju mirkli. Arī te uztaisām grupas foto. Teleskopu vadības kontroltelpā mums parāda, kā notiek darbs ar teleskopiem.
Ar piepildījuma sajūtu dodamies lejup. Trīs lielie ceļojuma mērķi – novērot pilnu Saules aptumsumu, sasniegt Monturaqui meteorīta krāteri un apmeklēt Paranala observatoriju, ir sasniegti. Pēcpusdienā dodamies gandrīz 500 km garā pārbraucienā uz Copiapo, kur ierodamies vēlu vakarā. Pa ceļam īstā brīdī piestājām okeāna krastā pavērot fantastisku saulrietu.
Imants raksta:
Modinātājs uzstājīgi zvana 5.50 no rīta. Tā kā gulēt aizgāju ap plkst.2 naktī, skaidrs, ka miegs tik ātri neatkāpjas. Agnese bija noteikusi, ka uz plānoto apskates objektu Atakamas tuksnesī no Antofagastas izbraucam 6.15. Kā jau parasti, viss nenotiek gluži kā plānots un esam gatavi braukt 15 minūtes vēlāk. Pilsēta pamazām mostas un vietām jau sāk veidoties sastrēgumi, bet tie nerada sarežģījumus. Mēs diezgan ātri izbraucam cauri pilsētai un pēc aptuveni pusstundas ierodamies La Negra, kur paredzēts uzpildīt degvielu. Tā kā mēs dodamies uz ļoti maz apdzīvotu tuksneša apgabalu, ir nepieciešamas arī papildus degvielas rezerves, tāpēc tiek nopirkta 20 litru degvielas kanna, kuru arī piepildām ar benzīnu. Aptuvenie aprēķini liecina, ka ar pilnām degvielas tvertnēm un šo kannu vajadzētu pietikt, lai mēs spētu aizbraukt 283 km no La Negra līdz Monturaqui krāterim un atgrieztos atpakaļ. Esam izpētījuši karti un tajā degvielas uzpildes staciju šajā ceļa posmā nav.
Ap 7.20 esam gatavi turpināt ceļu. Pirmie 140 km līdz Eskondidas raktuvēm (Minera Escondida) mums padodas viegli, jo ceļš lielākoties ir ļoti labs. Šeit pēdējos kilometros gan ceļš strauji ved kalnos un es ik pa brīdim vēroju sava Garmin pulksteņa altimetru, kas skaita metrus virs jūras līmeņa – 2500, 2600…3000 un apstājas pie 3050 m, kad sasniedzam Minera Escondida. Tālāk mums jānogriežas un jāturpina braukt pa apvedceļu, jo galvenais ceļš ved uz raktuvēm, kur mums iebraukt nav atļauts. Pagaidām šķiet, ka nokļūsim galapunktā ātrāk par navigācijas programmas aprēķinātajām 10 stundām.
Arī šeit sākumā, kamēr turpinām braukt augstāk kalnā, ceļa segums vēl ir labs, taču, kad esam kalna virsotnē, jāturpina braukt pa putekļainu zemes ceļu, kas vietām ir bedrains un nelīdzens. Lai arī braucam kā pirmie un visi lielie putekļi tiek otrajai mašīnai, arī mūsu auto salonā drīz vien sākam elpot putekļus. Ceļa kvalitāte ietekmē arī braukšanas ātrumu, kas samazinās līdz 50-60 kilometriem stundā vai pat mazāk. Kad šādi esam nobraukuši 20 minūtes, mūs sagaida pārsteigums. Piebraucam pie ceļu krustojuma, pie kura ir luksofors un barjera un kaut kāda plāksne ar tekstu spāņu valodā. Luksoforā deg sarkanā gaisma un barjera ir aizvērta, un mēs nesaprotam, vai drīkst braukt tālāk, vai nedrīkst. Dažas minūtes nekas nenotiek un Agnese dodas uz netālo kabīni noskaidrot, kas notiek. Viņa atgriežas ar ziņu, ka mums ir jāgaida, jo barjera tiks atvērta pēc divām minūtēm. Man šķiet, ka mēs tomēr gaidām nedaudz ilgāk, taču luksoforā tiešām iedegas zaļā gaisma un mēs varam braukt tālāk. Nākamos aptuveni 17 km braucam pa tikpat sliktu ceļu un pēc pusstundas vai ilgāk sasniedzam dzelzceļa staciju Imilac. Šo vietu gan civilizācija ir pametusi. Varbūt raktuvju vilciens šeit arī brauc, taču dažas šeit esošās ēkas ir pamestas un tām ne logu, ne durvju.
Atbilstoši navigācijas norādēm mums vēl jābrauc vairāk kā 40 kilometri un tad būsim sasnieguši grūtāko ceļa posmu, kas ved kalnos. Pagaidām mums nav ne jausmas, vai tur ir iespējams izbraukt.
Šādi ceļš mūs ved garām diviem sālsezeriem līdz līkumojot sasniedzam ceļu krustojumu pie kura ir ceļa zīme ar uzrakstu Monturaqui. Šī norāda gan ir maldinoša, jo ceļš, pa kuru mums jādodas, ir pilnīgi pretējā virzienā. Mēs vēl nedaudz kratāmies un ap plkst. 10.30 esam nonākuši vietā, kur ceļu šķērso elektrolīnija. Aptuveni pusotra kilometra attālumā ielejā redzam arī elektrības apakšstaciju. Iesākam braukt pa ceļu, kas ved paralēli elektrolīnijai, taču pēc dažiem simtiem metru secinām, ka tālāk tomēr netiksim, jo dažviet ceļā ir izskaloti dziļi grāvji. Mēs atgriežamies uz lielā ceļa un sev par pārsteigumu vienu kilometru tālāk atrodam salīdzinoši labāku piebraucamo ceļu, kas mūs aizved līdz pat elektrības apakšstacijai. Lai būtu droši, ka braucam pareizajā virzienā, apstājamies, lai aprunātos ar ceļā sastaptajiem strādniekiem. Komunikācija, vienai pusei runājot angliski, bet otrai spāniski, nav viegla. Strādnieki mūs cenšas pārliecināt, ka kalnos ceļa nav un, lai nokļūtu Monturaqui, mums jābrauc atpakaļ. Paiet zināms laiks, kamēr izdodas ieskaidrot, ka mēs meklējam krāteri ar šādu nosaukumu, nevis apdzīvotu vietu.
Paklausot navigācijas ierīcei, braucam pāri visai ielejai atkal blakus elektrolīnijai. Pēc tam ceļš, nedaudz līkumojot, mūs ieved kalnos un tur gandrīz vairs nav saredzams. Atliek paļauties uz navigācijas ierīces norādīto virzienu un mēģināt atrast gludāko virsmu ielejā, kas atgādina izžuvušu upes gultni. Braukšana ir lēna, taču ne pārāk grūta. Galvenais ir, ka jāizvairās no lieliem akmeņiem un bedrēm.
Pirmo pieturu veicam, kad no lielā ceļa esam nobraukuši aptuveni 17 km. Šeit fotografējam tālumā esošos kalnus un pieticīgos, bet krāsainos augus. Otro reizi apstājamies vēl pēc 7 km, kad šajā ceļa posmā praktiski esam sasnieguši augstāko punktu. Šeit uztaisām visas grupas kopbildi un tad gatavojamies doties tālāk, taču otrā ekipāža ziņo, ka viņu auto Brilliance (jeb Spožums) panelī iedegusies check engine lampiņa. Vizuāli apsekojot auto, nekādas mehāniskas problēmas konstatētas netiek. Kopīgi apspriežam, kā tālāk rīkoties – neturpināt ceļu, turpināt ar abiem auto, vai turpināt ar vienu auto, daloties divās grupās, jo līdz krāterim vēl jāmēro aptuveni 18 km.
Pēc apspriedes tiek nolemts, ka viena grupa turpina ceļu uz Monturaqui krāteri ar pirmo automašīnu Suzuki, savukārt otra grupa iet pa šo pašu ceļu kājām. Kad pirmā grupa būs aizvesta tuvāk krāterim, automašīna atgriezīsies un aizvedīs uz krāteri otro grupu.
Es vedu pirmo grupu tālāk uz krāteri un ceļā mēs pavadām aptuveni stundu. Divas reizes pasažieriem nākas izkāpt no auto, jo perpendikulāri jāšķērso dziļas upju gultnes. Šeit arī kļūst skaidrs, ka mūsu otrs auto Brilliance, arī bez tehniskām problēmām ar šo uzdevumu nebūtu ticis galā. Arī Suzuki šīs vietas droši var pārvarēt vienīgi 4×4 režīmā.
Kad līdz krāterim ir palikuši aptuveni 2,7 km, kartē redzama taka, pa kuru tas ir sasniedzams. Tomēr skaidri redzams, ka šeit ir braukušas automašīnas, tāpēc sekojam iebrauktajām sliedēm un tā izdodas piebraukt pie pašas krātera malas. Esam krāteri sasnieguši plkst.13.30. Tas palīdz pieņemt taktisku lēmumu, ka automašīna uzreiz nebrauks atpakaļ pēc otrās grupas, bet atgriezīsies kopā ar pirmo grupu. Savukārt satikšanās vietā tās mainīsies vietām.
Pēc krātera apskates braucam pretī otrajai grupai. Netālu no krātera pamanām ganāmies nandu, kas ieraudzījis automašīnu, bēg projām kalnos. Drīz pēc tam ceļa malā redzam arī vienu vikunju un mazliet tālāk uz kalna kores stāv arī viens guanako.
Otrā grupa kājām ir nogājusi aptuveni 6 km un mēs to sastopam vietā, kur sākas pats sliktākais ceļa pēdējo 12 km posms. Aizvedu viņus līdz krāterim, kur šoreiz sastopam vēl vienu automašīnu ar japāņu tūristiem, kas ieradušies pie krātera pa citu ceļu. Tāpat krāterī ir vēl kāds vācu tūrists, kurš mums jautā, vai neesam redzējuši sarkanu pikapu, kas viņu esot atvedis uz krāteri. Vairākas reizes nākas viņam skaidrot, ka esam ieradušies pa citu ceļu un nevienu citu ceļā neesam satikuši.
Kad ar otru grupu atgriežamies vietā, kur atstājām mūsu Brilliance, pa ceļam paņemam Ilgoni, kurš ir atpalicis no kājām gājējiem. Pārējie ir tikuši tālāk un gandrīz jau ir sasnieguši automašīnu. Pēc nelielas atpūtas un uzkodām, sākam atpakaļceļu uz Antofagastu. Brilliance tomēr spēj pārvietoties saviem spēkiem un tas vieš cerības, ka tiksim līdz galam bez nepieciešamības to vilkt vai meklēt cita veida tehnisko palīdzību.
No augstienes līdz elektrības apakšstacijai nokļūstam jau daudz ātrāk – tikai vienā stundā. Vēl nedaudz un esam atgriezušies uz nosacīti lielā ceļa. Lai arī šodien jau esam daudz braukuši un noguruši, mums atlicis braukt aptuveni 265 km, lai nokļūtu līdz naktsmājām.
Ceļā apēdam atlikušās sviestmaizes, riekstiņus un citus našķus, jo mēs vairs neapstājamies, lai paēstu. Vienīgās īsās pieturas pa ceļam ir saulrietā pie sālsezera un vēlāk jau tumsā – vietā pie ceļa, kur iespējamas meteorītu atlūzas.
Braucu pie stūres vēl līdz Minera Escondida un tad aptuveni 10 km garo ceļa posmu, kas ved lejā no kalna. Lai uzturētu visus nomodā Agnese turpina valstu un galvaspilsētu spēli, kurā es vairs īsti nepiedalos. Beidzot jūtos noguris. Apstājamies un es palīdzu Anderšam uzpildīt degvielu mūsu Suzuki no līdzņemtās degvielas kannas un tad pārsēžos pasažiera krēslā. Drīz vien aizmiegu un par to, kas notiek līdz Antofagastai, neko pastāstīt nevaru.
Andra raksta:
Rīts sākas neparasti, nesmaržo Ilgoņa ceptā omlete. Pirmo reizi ceļojuma laikā paši negatavojam brokastis un arī trauki nav jāmazgā. Atstājam Copiapo, lai dotos uz Caldera. Visapkārt tuksnesis, nav pat kaktusu, ne ēzelīša miglā, tikai smiltis. Pēkšņi cauri miglai sāk lauzties saules stari, Ilgonis aptur mašīnu, lai mēs varētu apbrīnot pilnu miglas varavīksnes loku pāri tuksnesim.
Dienas vidū iebraucam Pan de Azucar nacionālajā parkā. Ilgonis rūpīgi vēro pludmales. Izrādās, ka viņš ir nolēmis peldēties neatkarīgi no ūdens temperatūras. Kad piemērota pludmale atrasta, Ilgonis ne tikai pats dodas peldēties, bet iedvesmo arī Agnesi, Doru un Imantu. Tiem, kas nepeldas un vēro šo notikumu no malas, šķiet, ka fotosesija ir izdevusies un, lai gan ūdens patiešām nav silts, peldētāji, pēc cīņas ar lielajiem viļņiem izskatās laimīgi un gandarīti.
Drīz pēc peldēšanās piestājam pie Mirador takas sākuma, bet nolemjam uz skaisto skatu neiet, jo tas prasītu vairāk nekā divas stundas, taču varam atļauties labi paēst skaistā vietā. Turpinām ceļu pa tuksnesi. Tagad saprotam, kāds ir īsts tuksnesis – visu dienu braucot neredzam nevienu zaļumiņu, nav neviena auga, tikai smilts un lielāki vai mazāki akmeņi. Kad rodas vajadzība pēc zaļās pieturas, tad vienīgā iespēja ir liela zaļa ceļa zīme, cita zaļuma nav. Toties ir silts. Pēcpusdienas saulītē tuksnesī ir ap 20 grādiem.
Turpinot ceļu, nonākam sastrēgumā. Kad aiz mašīnas loga parādās saldējuma pārdevējs (atgādināšu, ka esam tuksnesī) , saprotam, ka kāds laiciņš būs jāpastāv. Ilgonis grasās izkāpt un paskatīties, cik mašīnu mums priekšā, un Juris viņam laipni piedāvā binokli. Izrādās, ka uztraukumam nav pamata, jo remonta dēļ priekšā ir tikai dažas mašīnas.
Nākamais apskates objekts ir Tuksneša roka. Pēc Doras aprēķiniem tā ir apmēram piecas Agneses augsta skulptūra, ko veidojis čīliešu mākslinieks Mario Irarrazabal.
Nu jau pavisam tuvu ir Antofagasta, kas ir otra lielākā pilsēta aiz Santiago. Kā ierasts, viena ekipāža dodas uz veikalu, bet otra uz naktsmītni. Veikalā esošie gaida ziņas par vakariņu gatavošanas iespējām, bet sagaida tikai to, ka hosteļa saimniece par bookingu neko vairs negrib zināt. Izskan domas par nakšņošanu pludmalē, nogurums dara savu, gaidām. Bet, kā zināms, nav problēmas, kuru Agnese nevarētu atrisināt, un pēc stundas jau esam citā hostelī.
Šis ieraksts nav iztulkots latviski.
Dora is writing:
Iepriekšējo gadu plānošanas pieredze kalpo kā apstiprinājums teicienam “Kurš putniņš agri ceļas, nesēž sastrēgumos un pirmais tiek pie labas vietas aptumsuma vērošanai”. Līdz ar to ceļamies agri, jo plānots izbraukt 6:45. Nav laika sarežģītām brokastīm, tādēļ virtuvē katrs par sevi un savu sviestmaizi. Diena solās būt izdevusies – silta un bez mākoņiem. Sviestmaizītes sasmērējām jau iepriekšējā vakarā, līdz ar to tik jāpaņem tās un vista pusdienām un 7os esam gatavi izbraukt, lai gan līdz aptumsumam vēl kādas 8+ stundas un jābrauc nav TIK ilgi (iespējams, ka šo saprot Iekostā Ābolīša fanāti, kas dodas gulēt rindā pēc jaunākā aifōna jau iepriekšējā vakarā).
Visiem jaciņas un brilles līdzi, kameras un statīvi iepakoti – esam gatavi (vismaz es nezinu, kas vēl vajadzīgs, lai būtu gatavi). Ceļojot no La Serena pa malām migla un mākoņi vēl dus savās kalnu gultās.
Ceļš diezgan tukšs, raiti braucam uz priekšu, līdz tiekam pievienoties mašīnu rindā – lēnām un mierīgi. Tikmēr arī mākoņi atstājuši kalnus. Ap 8iem noskatām sev vietiņu vērošanai, ko, pēc azimuta un grādu pārmērīšanas, Ilgonis atzīst par labu esam. Paralēli lielajam ceļam, kalni, upīte un zaļumi veido jauku ainavu. Līdz pus9iem esam noparkojušies uz palikšanu un labiekārtojuši upes šķērsojamo celiņu. Saule aust pār kalniem un sāk izgaismot pretējās nogāzes. Vēl auksts, bet gan jau drīz iesils. 8:37 arī mūsu izrudzītā vietiņa top Saules izgaismota. Viss ir skaisti; laiks gaidīt apmēram 8h līdz pilnās fazes sākumam.
Īsi pirms 10iem ievēroju, ka uz galvenā ceļa uz Vicuna ir izveidojusies lēna mašīnu rinda, bet drīz vien ceļš jau atkal tukšs. Uz mūsu ceļa tik daži gājēji un pa kādai mašīnai aizbrauc garām. Baltās mašīnas iedzīvotāji grib izkustināt kājas un pirmie dodas apskatīt, kas jauns pilsētiņā, mēs paliekam sargāt vietiņu. Kad viņi atgriezīsies, tad kājas kustināsim mēs. Ar laiku arvien vairāk un vairāk mašīnu komandu sarodas un nostājas uz mūsu ceļa. Ap 12iem uz lielā ceļa atkal raita mašīnu rinda uz Vicuna pilsētiņu. Visi grib atrast savu vietiņu zem saules. Pusstundu vēlāk baltie brieži ir atpakaļ un mēs dodamies meklēt pastkartes – 3h laika. Nu jau ļoti uzsilis, pat t-kreklos ir karsti. Vienā brīdī grupiņa sadalās un mēs ar Agnesi dodamies uz pastu ar cerību atrast kādas pastkartes tur, bet pasts izrādās ciet. Dodamies uz centrālo laukumu, kur tirdziņš tūristiem – arī nav kartīšu, toties ir saldējums (kanēļa saldējums, diemžēl, ir diezgan meh)! Pastaigājamies un diezgan pārsteidzoši, ka te nav tik daudz cilvēku, kā biju gaidījusi Pasaules astronomijas galvaspilsētā (jo tā viņi te sevi dēvē). Satiekam pārējos, un, kamēr klejojam šurpu turpu, kādam saniezās nagi un par vienu maciņu mazāk mūsu kompānijai. Dodamies policijas meklējumos, lai iesniegtu ziņojumu, ar cerību, ka tas kaut ko palīdzēs. Pirmo reizi esmu nonākusi policijas iecirknī; labi vismaz, ka ne pret savu gribu.
Līdz ar daļējā aptumsuma fāzes sākumu pametam iecirkni un steidzam pie savējiem. Tikvien paspēju pie sevis nodomāt, ka žēl, ka brilles, protams, atstātas mašīnā, kad dažus metrus tālāk gādīgie Copec darbinieki garāmgājējiem dala tādas bez maksas. Priecīgi paņemam. Paskatos uz Sauli – jā, ir iekosts cepums (man ļoti gribējās ēst, tāpēc tādas g-astronomiskas asociācijas). TAS tiešām ir sācies! Uz mūsu ceļa jau diezgan daudz mašīnu sastājušās un cilvēki sasēduši vērot. Tiekam līdz savai bāzes vietai, kur Latvijas karogs cēli plīvo iesiets krūmā (vēlāk twitterī izlasu ziņu, ka Juris šo pleķīti Čīles ir pasludinājis par Latvijai piederošāku). Ilgonis un Imants jau kameras samontējuši un sākuši iemūžināšanas procesu. Visiem brilles izdalītas, visi vēro, kā Saules pīrādziņš kļūst arvien mazāks un mazāks. Visiem jaunās zilās jaciņas mugurā, jo nu jau arī vēsīgi. Pirms 4iem sāk krēslot, bet tā citādāk, nekā parasti, citādākos toņos. Pīrādziņam jau vairs tikai pati garoziņa, dīvainas ēnas viļņojas smiltīs. Tūlīt tūlīt jau viss, cilvēki apkārt priecājas un aplaudē. Vēl viens zibsnis un pīrādziņš apēsts, ir iestājies vakars. Noņem brilles, paskaties debesīs un.. tiešām nav. Ir tikai melns caurums ar sudraba maliņu.
Smadzenes šim brīdim ir gatavotas ilgāk nekā pusgadu, bet vēl nesaprot, kas ir tas, ko acis redz. Saules vainags. Vēl mirklis paskatīties caur binokli, censties ieraudzīt kādu patiesību vai skaidrojumu, un vainagu jau nomainījis dimanta gredzens – tik spožs, kā īsts rotā debesu jumu. Vēl viens mirklis (lai gan Agnese pilnā pārliecībā saka, ka bija ilgi) un viss. Vai tas vispār notika? Liekas nokavēts. Varētu patīt filmu atpakaļ un iepauzēt?
Atgriežas gaisma, bez brillēm vairs nevar paskatīties.
Jābrauc nākamgad skatīties vēl, citādāk, šķiet, nesaprast, kas īsti ir pilnais saules aptumsums, ko tas nozīmē. Kādi visuma spēki ietekmējuši to, ka Mēness ir tieši tādā izmērā un attālumā no Zemes, lai aizsegtu Sauli tieši tik daudz, lai būtu redzams vainags no planētas, kas atrodas tieši tādā attālumā no tieši tādas zvaigznes, lai varētu eksistēt un būtu jau attīstījusies [relatīvi] saprātīgā dzīvība. Un kādi dabas likumi nostrādājuši, lai tieši es (mēs) būtu tur – tūkstošiem km no mājām-, tieši laikā, kad nav mākoņu un tas viss ir skaidri redzams. Kā??
Pēc tam.. nav jau vairs svarīgi, kas notika, bet nu kārtības labad jāuzraksta.
Ilgonis laimīgs lēkā. Apskāvieni, tosti, prieka izpaušana, redzētā pārspriešana, sviestmaizes (jo vistas palika mājās ledusskapī, un man gribās ēst) un kopbildes ar mūsu zilajām jaciņām.
Tā vietā, lai grieztos māju virzienā (tāpat sastrēgums uz ceļa) dodamies uz Vicuna meklēt Agneses maku, kas neizdodas. Tad gan pievienojamies lielajai auto karavānai La Serena virzienā un dodamies mājās, pa ceļam vēl pierakstoties geokešā. Visu šo laiku, kāds ik pa laikam pajautā kā patika un kā bija, jo man tak šis ir pirmais tāds gadījums; bet vienīgais, ko varu atbildēt – notiek datu apstrāde.
Mašīnā vēl galvaspilsētu spēle (nākamais gads tiks pavadīts apgūstot pasaules karti) un nepaiet ne visa nakts, kad tiekam mājās. Vistu vairs neviens negrib, iedzer pa vīna vai alus vai pisko glāzei vai divām un pie miera. Rīt dzīve turpinās. Teorētiski.
Es esmu palikusi tajā momentā. Tas ir kā sagaidīt Jāņu rīta saullēktu, Jaunā gada pirmo minūti un pavadīt dzimšanas dienas pēdējo mirkli vienlaicīgi. Pēc tā dzīve tā vienkārši neturpinās, bet sākas no jauna. Cikls ir noslēdzies, iekšējais pulkstenis atiestatīts. Priecājos, ka šis aptumsums notika pievakarē, kad pēc tam ir laiks netraucēti izbaudīt un apcerēt pieredzēto un nav jauni piedzīvojumi, kas aizņemtu uzmanību. Nav tik daudz ROM un RAM, lai varētu to info tik ātri pārstrādāt un cienīgi noglabāt cietajā diskā.
Gala secinājums: esmu tikusi pie apjausmas, ka pilnais Saules aptumsums ir maģisks brīdis, bet nepieciešams veikt eksperimenta atkārtojumus, lai iegūtu detalizētākus un precīzākus rezultātus.
Paldies par uzmanību!
Šis ieraksts nav iztulkots latviski.