Ilgonis raksta:
Ir vērts apceļot pasauli, lai piedzīvotu tādu dienu, kā šī. No rīta ar metro devāmies uz Araucano parku Santjago nomalē, kur plešas debesskrāpju rajons.
Ir sestdiena, spīd saule, silts, čīlieši nesteidzīgi pastaigājas, vingro. Staigājam arī mēs. Mūsu uzmanību piesaista zaļi papagaiļi, kas brēc kokos. Sēžot uz soliņa, man klēpī ierāpās draudzīgs šunelis. Ejot pa parku, tālumā redzama pilsētas ainava ar smoga slāni virs tās. Neparasti. Savukārt otrā pusē redzami majestātiski kalni un augstas ēkas, kuru stiklotās fasādes atspoguļo zilās debesis.
Tad mēs ieraudzījām slidotavu. Skaidrs, ka nevarējām paiet tai garām, kārdinājums slidot 22. jūnijā palmu ielokā bija pārāk liels. Daži, arī es, slidoja piesardzīgāk, bet Anderss un Dora laida kā profi.
Nākamais mērķis bija Latīņamerikas augstākā ēka Sky Costanera. Pēc brīža lifts jau veda mūs uz 61. stāvu 300 metru augstumā. Skats no augšas ir fantastisks. Pilsētas kvartāli plešas uz visām pusēm, apakšā ņudz dzīvība, bet augšā skaidri saskatāma smoga augšējā robeža. Bet vēl augstāk sniegotie Andu kalni un zilās debesis. Iespaidīga kombinācija. Tornī satikām kādu krievu aptumsumu mednieku, dalījāmies iespaidos.
Apsēdos brīvākā vietā, skatījos, fotografēju, un piedzīvoju laimes sajūtu. Tas negadās bieži un ne katrā ceļojumā. Bet ja laimes sajūtu izdodas piedzīvot, tas nozīmē, ka ceļojums ir izdevies. Visādā ziņā šis ir ļoti sekmīgi iesācies. Suvenīru veikalā citi pirka pastkartes, es nopirku mate tējas trauciņu. Nu tika jāsagādā pati tēja.
Vēders uzstājīgi teica, ka laiks padomāt par maltīti. Atradām nomaļu picēriju, ko apmeklē vietējie ļaudis. Tālāko labi raksturo vārds «milzīgs». Imants un citi ēda milzīgas picas, Anderss – pēc viņa vārdiem Latīņamerikas lielāko hamburgeru, es un Andra – ne tik milzīgu, bet ļoti garšīgu lazanju. To visu noskalot palīdzēja labs, auksts alus. Pēc tādas ēšanas vakariņas vairs nevajadzēja.
Tālāk devāmies uz funikulieri, kas mūs uzveda San Kristobal kalnā. Ceļoties augšup, pavērās arvien plašāka panorāma, bet augstais Costanera tornis it kā saruka. Kādā brīdī varēja redzēt, kā kalni visapkārt ietver pilsētu, tas bija ļoti skaisti. Pakalna virsotnē, kur atrodas Dievmātes statuja, skats nav tik plašs, toties varējām vērot fantastisku saulrietu. Arī čīlieši, sēžot uz pakāpieniem, bija pieklusuši un svētsvinīgi raudzījās apkārt. Pēc saulrieta mākoņi krāsojās dzelteni, tad rozā, strauji satumsa. Ar funikulieri devāmies lejā uz ugunīs mirdzošo pilsētu, kur kūsāja sestdienas vakara rosība, cilvēku straumes plūda šurp un turp, daudzi jau bija atraduši pieturvietu kādā no daudzajiem krodziņiem. Bet mums bija laiks uz mājvietu, pūtināt kājas.