Dora raksta:
Jauna diena, jauni piedzīvojumi! Diemžēl diena sākas ar nepatīkamo ziņu, ka ir atcelta mājvietas rezervācija La Serenā, bet Agnese ir pārliecināta, ka booking.com mums atradīs ko citu vietā.
Lai nu kā – ceļamies un veļamies no gultām ārā, pakojamies un ēdam ņammīgo omleti Ilgoņa izpildījumā. Par spīti jaunākajai laika prognozei (lietus un/vai slapjš sniegs) tomēr apņemamies doties aplūkot dažus ne pārāk tālu esošos ūdenskritumus un, pēc vēlāka situācijas izvērtējuma, izlemt par tālāko dienas programmu – vai mēģināt vēlreiz uz Laguna del Laja ūdenskritumiem vai tomēr nē.
Izmazgātajiem karodziņiem vējā plīvojot, sakrāmējam somas mašīnas un dodamies ceļā. Visapkārt horizonta līniju veido miglā tīti pakalni un jau pēc brīža – Sveiks, Sniegs! Kā mums Tevis trūka! Arvien tālāk sniegā un dubļos aizslidinamies līdz pirmajam (tālākajam) ūdenskritumam Saltos el Leon, kur mūs stāvvietā laipni sagaida pārītis govju. Par spīti lietum un sniegam visapkārt, ejam lūkoties – kā nekā 97m ūdens sienu katru dienu neredzēt. Klusiņām aizlavamies gar mājiņu nemaksājot ieejas maksu, nobrienam 300m pa slapja sniega un ūdens putru, līdz beidzot tiekam līdz pašam ūdenskritumam. Tik skaisti, ka vismaz kādam aizraujas elpa! Daži sadūšojas tikt līdz skatu celiņa galam pēc iespējas tuvāk ūdenim un uzņem dažus foto. Varbūt arī nav lielākais ūdenskritums pasaulē un pat ne Čīlē, bet noteikti skaistākais, ko šājā diena redzam. Jo diemžēl jau atkal VissIrSlapjš.lv un vairākums izvēlas pārējos ieplānotos dabas brīnumus neapraudzīt. Tas sarūgtina Agnesi, kura pastāsta, ka otrs ūdenskritums ir 170 m augsts un arī ļoti skaists, lai arī bez kaskādēm. Bet to tad nākamreiz.
Tā kā laikapstākļi nav uzlabojušies, cerības uz Laguna del Laja apmeklējumu ir sarukušas cik nu maziņas var būt un vēl eksistēt. Tad nu nākamais lielais dienas mērķis – namiņš, kur svinējām Līgo nakti un pavadīsim arī šo nakti. Garais ceļš atpakaļ ved gar Villarica ezeru, kurā var redzēt tik lielus viļņus kā pie mums jūrā. Drīz jau pusdienlaiks un baltās mašīnas iedzīvotāji prasa zupu pusdienās, bet iespēja ko jauku atrast šosejas malā liekas diezgan maza.
Tikmēr ceļmalās applūdušās pļavas mijas ar stādītu koku audzēm un mājvietām. Pēkšņais Imanta izsauciens « Will you stop?! » (Vai Tu beigsies?!) pamodina no skatu vērošanas transa. Jā, joprojām līst un neizskatās, ka tuvākajā laikā mitēsies.
Pēc kāda laika Agnese pamana norādi ar bļodiņu uz ēstuvi un tiek nolemts piestāt paskatīties, ko piedāvā. Iebraucot pagalmiņā rodas neliels apjukums – divas ēstuves, katra savā pusē, katra ar savu atraktīvo līdzjutēju/parkotāju. Kura ir īstā? Ilgonis pārliecinātā solī dodas uz En Borde Rio un drīz vien pa rāciju pienāk apstiprinājums – ir kārotā zupa! Ilgi nav jāgaida līdz galdā ir astoņi lieli šķīvji tradicionālās Čīliešu cazuela ar lieliem gaļas gabaliem un porcija kukurūzas putras ar sieru un šķinķi – visiem pagaršošanai. Ēšanu pavada prieka un sajūsmas pilni komentāri un pēc kāda laika visi jau ir pārliecinājušies, ka spēj apēst tik lielas porcijas un vēl desertu. Visi izsalkumu un ziņkārību apmierinājuši dodamies tālāk.
Ap 4iem pēcpusdienā esam namiņā. Kamēr Agnese pārbauda siltā ūdens pieejamību dušās, kungi jau sēž ap kamīnu ar pildītiem stikla traukiem rokās. Jau mirkli vēlāk visi apcerīgi sasēduši ap kamīnu, pārdomājot un pierakstot piedzīvoto un citas atziņas, daži vēl uzdzied pa kādai dziesmai. Vakars pa mierīgo. Dodamies gulēt visapkārt vējiem svilpojot un lietus lāsēm sitoties pret jumtu.
La Serenas mājvieta vēl uz jautājuma zīmes..