5.07.2019 – Spožums un posts Atakamas tuksnesī

Imants raksta:
Modinātājs uzstājīgi zvana 5.50 no rīta. Tā kā gulēt aizgāju ap plkst.2 naktī, skaidrs, ka miegs tik ātri neatkāpjas. Agnese bija noteikusi, ka uz plānoto apskates objektu Atakamas tuksnesī no Antofagastas izbraucam 6.15. Kā jau parasti, viss nenotiek gluži kā plānots un esam gatavi braukt 15 minūtes vēlāk. Pilsēta pamazām mostas un vietām jau sāk veidoties sastrēgumi, bet tie nerada sarežģījumus. Mēs diezgan ātri izbraucam cauri pilsētai un pēc aptuveni pusstundas ierodamies La Negra, kur paredzēts uzpildīt degvielu. Tā kā mēs dodamies uz ļoti maz apdzīvotu tuksneša apgabalu, ir nepieciešamas arī papildus degvielas rezerves, tāpēc tiek nopirkta 20 litru degvielas kanna, kuru arī piepildām ar benzīnu. Aptuvenie aprēķini liecina, ka ar pilnām degvielas tvertnēm un šo kannu vajadzētu pietikt, lai mēs spētu aizbraukt 283 km no La Negra līdz Monturaqui krāterim un atgrieztos atpakaļ. Esam izpētījuši karti un tajā degvielas uzpildes staciju šajā ceļa posmā nav.

Ap 7.20 esam gatavi turpināt ceļu. Pirmie 140 km līdz Eskondidas raktuvēm (Minera Escondida) mums padodas viegli, jo ceļš lielākoties ir ļoti labs. Šeit pēdējos kilometros gan ceļš strauji ved kalnos un es ik pa brīdim vēroju sava Garmin pulksteņa altimetru, kas skaita metrus virs jūras līmeņa – 2500, 2600…3000 un apstājas pie 3050 m, kad sasniedzam Minera Escondida. Tālāk mums jānogriežas un jāturpina braukt pa apvedceļu, jo galvenais ceļš ved uz raktuvēm, kur mums iebraukt nav atļauts. Pagaidām šķiet, ka nokļūsim galapunktā ātrāk par navigācijas programmas aprēķinātajām 10 stundām.

Arī šeit sākumā, kamēr turpinām braukt augstāk kalnā, ceļa segums vēl ir labs, taču, kad esam kalna virsotnē, jāturpina braukt pa putekļainu zemes ceļu, kas vietām ir bedrains un nelīdzens. Lai arī braucam kā pirmie un visi lielie putekļi tiek otrajai mašīnai, arī mūsu auto salonā drīz vien sākam elpot putekļus. Ceļa kvalitāte ietekmē arī braukšanas ātrumu, kas samazinās līdz 50-60 kilometriem stundā vai pat mazāk. Kad šādi esam nobraukuši 20 minūtes, mūs sagaida pārsteigums. Piebraucam pie ceļu krustojuma, pie kura ir luksofors un barjera un kaut kāda plāksne ar tekstu spāņu valodā. Luksoforā deg sarkanā gaisma un barjera ir aizvērta, un mēs nesaprotam, vai drīkst braukt tālāk, vai nedrīkst. Dažas minūtes nekas nenotiek un Agnese dodas uz netālo kabīni noskaidrot, kas notiek. Viņa atgriežas ar ziņu, ka mums ir jāgaida, jo barjera tiks atvērta pēc divām minūtēm. Man šķiet, ka mēs tomēr gaidām nedaudz ilgāk, taču luksoforā tiešām iedegas zaļā gaisma un mēs varam braukt tālāk. Nākamos aptuveni 17 km braucam pa tikpat sliktu ceļu un pēc pusstundas vai ilgāk sasniedzam dzelzceļa staciju Imilac. Šo vietu gan civilizācija ir pametusi. Varbūt raktuvju vilciens šeit arī brauc, taču dažas šeit esošās ēkas ir pamestas un tām ne logu, ne durvju.

Atbilstoši navigācijas norādēm mums vēl jābrauc vairāk kā 40 kilometri un tad būsim sasnieguši grūtāko ceļa posmu, kas ved kalnos. Pagaidām mums nav ne jausmas, vai tur ir iespējams izbraukt.
Šādi ceļš mūs ved garām diviem sālsezeriem līdz līkumojot sasniedzam ceļu krustojumu pie kura ir ceļa zīme ar uzrakstu Monturaqui. Šī norāda gan ir maldinoša, jo ceļš, pa kuru mums jādodas, ir pilnīgi pretējā virzienā. Mēs vēl nedaudz kratāmies un ap plkst. 10.30 esam nonākuši vietā, kur ceļu šķērso elektrolīnija. Aptuveni pusotra kilometra attālumā ielejā redzam arī elektrības apakšstaciju. Iesākam braukt pa ceļu, kas ved paralēli elektrolīnijai, taču pēc dažiem simtiem metru secinām, ka tālāk tomēr netiksim, jo dažviet ceļā ir izskaloti dziļi grāvji. Mēs atgriežamies uz lielā ceļa un sev par pārsteigumu vienu kilometru tālāk atrodam salīdzinoši labāku piebraucamo ceļu, kas mūs aizved līdz pat elektrības apakšstacijai. Lai būtu droši, ka braucam pareizajā virzienā, apstājamies, lai aprunātos ar ceļā sastaptajiem strādniekiem. Komunikācija, vienai pusei runājot angliski, bet otrai spāniski, nav viegla. Strādnieki mūs cenšas pārliecināt, ka kalnos ceļa nav un, lai nokļūtu Monturaqui, mums jābrauc atpakaļ. Paiet zināms laiks, kamēr izdodas ieskaidrot, ka mēs meklējam krāteri ar šādu nosaukumu, nevis apdzīvotu vietu.

Paklausot navigācijas ierīcei, braucam pāri visai ielejai atkal blakus elektrolīnijai. Pēc tam ceļš, nedaudz līkumojot, mūs ieved kalnos un tur gandrīz vairs nav saredzams. Atliek paļauties uz navigācijas ierīces norādīto virzienu un mēģināt atrast gludāko virsmu ielejā, kas atgādina izžuvušu upes gultni. Braukšana ir lēna, taču ne pārāk grūta. Galvenais ir, ka jāizvairās no lieliem akmeņiem un bedrēm.

Pirmo pieturu veicam, kad no lielā ceļa esam nobraukuši aptuveni 17 km. Šeit fotografējam tālumā esošos kalnus un pieticīgos, bet krāsainos augus. Otro reizi apstājamies vēl pēc 7 km, kad šajā ceļa posmā praktiski esam sasnieguši augstāko punktu. Šeit uztaisām visas grupas kopbildi un tad gatavojamies doties tālāk, taču otrā ekipāža ziņo, ka viņu auto Brilliance (jeb Spožums) panelī iedegusies check engine lampiņa. Vizuāli apsekojot auto, nekādas mehāniskas problēmas konstatētas netiek. Kopīgi apspriežam, kā tālāk rīkoties – neturpināt ceļu, turpināt ar abiem auto, vai turpināt ar vienu auto, daloties divās grupās, jo līdz krāterim vēl jāmēro aptuveni 18 km.

Pēc apspriedes tiek nolemts, ka viena grupa turpina ceļu uz Monturaqui krāteri ar pirmo automašīnu Suzuki, savukārt otra grupa iet pa šo pašu ceļu kājām. Kad pirmā grupa būs aizvesta tuvāk krāterim, automašīna atgriezīsies un aizvedīs uz krāteri otro grupu.
Es vedu pirmo grupu tālāk uz krāteri un ceļā mēs pavadām aptuveni stundu. Divas reizes pasažieriem nākas izkāpt no auto, jo perpendikulāri jāšķērso dziļas upju gultnes. Šeit arī kļūst skaidrs, ka mūsu otrs auto Brilliance, arī bez tehniskām problēmām ar šo uzdevumu nebūtu ticis galā. Arī Suzuki šīs vietas droši var pārvarēt vienīgi 4×4 režīmā.

Kad līdz krāterim ir palikuši aptuveni 2,7 km, kartē redzama taka, pa kuru tas ir sasniedzams. Tomēr skaidri redzams, ka šeit ir braukušas automašīnas, tāpēc sekojam iebrauktajām sliedēm un tā izdodas piebraukt pie pašas krātera malas. Esam krāteri sasnieguši plkst.13.30. Tas palīdz pieņemt taktisku lēmumu, ka automašīna uzreiz nebrauks atpakaļ pēc otrās grupas, bet atgriezīsies kopā ar pirmo grupu. Savukārt satikšanās vietā tās mainīsies vietām.
Pēc krātera apskates braucam pretī otrajai grupai. Netālu no krātera pamanām ganāmies nandu, kas ieraudzījis automašīnu, bēg projām kalnos. Drīz pēc tam ceļa malā redzam arī vienu vikunju un mazliet tālāk uz kalna kores stāv arī viens guanako.

Otrā grupa kājām ir nogājusi aptuveni 6 km un mēs to sastopam vietā, kur sākas pats sliktākais ceļa pēdējo 12 km posms. Aizvedu viņus līdz krāterim, kur šoreiz sastopam vēl vienu automašīnu ar japāņu tūristiem, kas ieradušies pie krātera pa citu ceļu. Tāpat krāterī ir vēl kāds vācu tūrists, kurš mums jautā, vai neesam redzējuši sarkanu pikapu, kas viņu esot atvedis uz krāteri. Vairākas reizes nākas viņam skaidrot, ka esam ieradušies pa citu ceļu un nevienu citu ceļā neesam satikuši.
Kad ar otru grupu atgriežamies vietā, kur atstājām mūsu Brilliance, pa ceļam paņemam Ilgoni, kurš ir atpalicis no kājām gājējiem. Pārējie ir tikuši tālāk un gandrīz jau ir sasnieguši automašīnu. Pēc nelielas atpūtas un uzkodām, sākam atpakaļceļu uz Antofagastu. Brilliance tomēr spēj pārvietoties saviem spēkiem un tas vieš cerības, ka tiksim līdz galam bez nepieciešamības to vilkt vai meklēt cita veida tehnisko palīdzību.

No augstienes līdz elektrības apakšstacijai nokļūstam jau daudz ātrāk – tikai vienā stundā. Vēl nedaudz un esam atgriezušies uz nosacīti lielā ceļa. Lai arī šodien jau esam daudz braukuši un noguruši, mums atlicis braukt aptuveni 265 km, lai nokļūtu līdz naktsmājām.
Ceļā apēdam atlikušās sviestmaizes, riekstiņus un citus našķus, jo mēs vairs neapstājamies, lai paēstu. Vienīgās īsās pieturas pa ceļam ir saulrietā pie sālsezera un vēlāk jau tumsā – vietā pie ceļa, kur iespējamas meteorītu atlūzas.
Braucu pie stūres vēl līdz Minera Escondida un tad aptuveni 10 km garo ceļa posmu, kas ved lejā no kalna. Lai uzturētu visus nomodā Agnese turpina valstu un galvaspilsētu spēli, kurā es vairs īsti nepiedalos. Beidzot jūtos noguris. Apstājamies un es palīdzu Anderšam uzpildīt degvielu mūsu Suzuki no līdzņemtās degvielas kannas un tad pārsēžos pasažiera krēslā. Drīz vien aizmiegu un par to, kas notiek līdz Antofagastai, neko pastāstīt nevaru.

Tagged , , , , , , , , , , , , , , , , , . Bookmark the permalink.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>