(English) 30.06.2019 – The switch of plans

Dace raksta:
30.jūnija rītā ceļamies Los Choros naktsmājās tuksnesī, kur tuvumā nav kaimiņu. Brokastis vienā no diviem dzīvokļiem, kuros bijām izmitināti. Ir plānots braukt uz ciema ostmalu Puntos Los Choros, lai ar kuģīti brauktu uz salām vērot tur mītošo dzīvo radību. Plānotais tiek pārcelts uz nākamo dienu, jo stiprā vēja dēļ laivām nav atļauts braukt.

Braucam atpakaļ, piestājam pafotografēt tuksneša kaktusu laukus. Kaktusi patiešām ir durstīgi. Tiek ieraudzīta lapsa, viņa nebēg, tāpēc tiek apspēlēta visos kadros. Vēl pēc laiciņa netālu no šosejas ganās savvaļas quanako, no kuriem radītas mājas lamas. Atkal dzīvnieki tiek safotografēti ilgi un pamatīgi. Kā jau visi brīvā dabā tie izskatās graciozi un brīvi un pašpietiekami, kas civilizācijas cilvēkam liek tos sajūsmā apbrīnot.

La Serenā uzpildām benzīnu. Pirms pilsētas tiek fiksēts, ka esam jau nobraukuši 3000 km. Tālāk braucam uz Elqui ieleju. Apkārt vīnogulāju lauki, vīndarītavas, viss kalnu iekauts un izskatās gleznaini. Braucam garām dambim un ūdenskrātuvei, kurā zaļgans ūdens kā jau kalnu ezerā. Vicuno pilsētā gribam pusdienot. Centrālās ielas malā restorāns, kur ārā grillē gaļu, tas pievilina. Iekštelpas spilgtās un pompozās krāsās, bet tomēr te nepaliekam un dodamies uz alus darītavu. Tur mūsu gids ir \loti atraktīvs čīliešu puisis, kuram tīk izklaidēt publiku spāniski ar teatrālu stāstījumu.Puisim siegbalti zobi vien zib smejot. Vikuņjjā jau sabraukuši aptumsuma vērotāji, raiba publika no visurienes, suvenīru tirgošana un viss cits jau iekustējies, sarosījies.

Braucam tālāk. Apmeklējam ABA pisko ražotni, kur ekskursija un stāsts par darāmo un paveikto. Beigās degustācija no piņģerotiem un iepirkšanās, ja iepaticies kaut kas. Te audzē baltās vīnogas. Tālāk braucam Paihuano apkārtnes kalnos, kur iespaidīgas kalnu grēdas staro pēdējos saules rieta gaismas staros. Kad ceļi beidzas, griežamies uz mājām La Serenā. Mājas vakariņas un gultas. Arī šī diena pagājusi.

28.06.2019 – Pingvīni un jauns telefons

Imants raksta:
Pirmā diena ilgākā laika posmā, kad neesmu pamodies pirms modinātāja zvana. Tā kā laikam neesmu vienīgais, kam šodien ir vēlme ilgāk pagulēt, Ilgonis veic inkvizīciju un ieslēdz guļamistabā gaismu. Tas ir īstais signāls, ka nu ir jāceļas. Ātri paēdam brokastis un gatavojamies braucienam vairāk uz Čīles ziemeļiem. Pats galvenais – jānokļūst līdz La Serena.

Sākam braukt ap 9 no rīta un drīz vien jau izbaudām nelielus sastrēgumus. Tomēr tie mūs īpaši neaizkavē. Sagadīšanās pēc mūsu ceļš ved garām mūsu auto nomas kantorim. Braucot garām, pamājam sveicinot. Drīz vien ceļš mūs ved ārā no pilsētas. Navigācijas ierīces kļūdas vai apzinātas kaitniecības rezultātā mēs kādā vietā nepareizi nogriežamies no 5. ceļa un atkal nonākam pilsētas ielās. Izbraukuši vairākus līkumus, tiekam atpakaļ uz lielceļa un vairs nepaļaujamies uz elektronikas provokācijām.

Tā kā Santjago ir zemāka cena degvielai, bijām ieplānojuši uzpildīt degvielu pilsētā. Diemžēl mūsu ceļā degvielas uzpildes stacijas parādās tikai ārpus pilsētas un tajās degviela jau atkal ir dārgāka. Tāpēc turpinām braukt bez apstāšanās.
Mēs ļoti vēlētos ievērot atļauto braukšanas ātrumu, taču vietējie braucēji ir tik izveicīgi, ka mums nākas pielāgoties vietējiem tikumiem un braukt +10 līdz +15km/h ātrāk. Ceļš ir labs un vienīgais traucēklis uz tā ir lēnie braucēji, jo īpaši kravas mašīnas.

Tā mēs braucam ziemeļu virzienā, līdz sasniedzam Akonkagvas upi. Esam nedaudz pārsteigti, cik tā liela iezīmēta kartē. Dabā izskatās pēc pavisam nelielas upītes. Drīz vien iebraucam diezgan garā tunelī, neilgi pēc kura šķērsošanas mums jānogriežas uz cita ceļa. Diemžēl atkal telefona navigācija mūs pieviļ un mēs pabraucam garām vajadzīgajam krustojumam. Mums nākas mērot liekus aptuveni 14km, lai apgrieztos pretējā virzienā un turpinātu ceļu Klusā okeāna virzienā.

Ap 11.30 sasniedzam okeāna krastu. Uz neilgu laiku piestājam skatu punktā netālu no Los Calejas, kur fotografējam dabu un okeānu, un turpinām braukt cauri piekrastes ciematiem. Mūsu pirmais ceļa mērķis ir Cachagua ciemats. Tajā nonākam pēc pusstundas un uzreiz braucam līdz pašai pludmalei. Šeit dodamies nelielā pastaigā gar piekrasti, kur iespējams vērot dažādus putnus. Pēc tam ejam tuvāk netālu no krasta esošajai Cachagua salai. Uz tās novērojam ne vien kormorānus, bet arī Humbolta pingvīnus. Tieši tos mēs arī gribējām šeit sastapt. Šeit kopumā pavadām pusotru stundu līdz braucam tālāk. Zapallar ciematā uzpildām degvielu un apspriežam iespējas paēst pusdienas. Diemžēl šeit nekā piemērota nav, tāpēc domājam, ka brauksim un skatīsimies, kas ir pieejams pa ceļam. Tā mēs nonākam Papudo ciematā, kur pašā okeāna krastā atrodas krodziņš Banana. Izvēlamies ēst šeit un pasūtām mums jau pazīstamās empanadas. Tās ir svaigas, karstas un garšīgas.

Paēduši pusdienas, esam gatavi turpināt ceļu līdz La Serena. Tie ir aptuveni 340km, tāpēc jācenšas braukt ātri.
Tuvojoties galamērķim, pelēkās mašīnas ekipāžai ir jāizpilda misija. Dora vēlas nopirkt jaunu mobilo telefonu. Viņa ir noskaidrojusi, ka tādu var dabūt tikai divās vietās Čīlē (jo Eiropā tādus vairs nepārdod) un viena no šīm vietām ir Coquimbo pilsēta blakus La Serena.

Coquimbo ierodamies pirms septiņiem vakarā un sameklējam attiecīgo lielveikalu. Tajā atrodam apģērbu veikalu, kurā starp citu, pārdod arī mobilos telefonus. Dora ir priecīga, jo telefonu te tiešām var nopirkt. Ar šo pirkumu dodamies uz La Serena, kur ir mūsu šīs dienas naktsmājas Jardines de Pinamar. No sākuma nepamanām vārtus un pabraucam tiem garām, taču pēc tam iekļūstam teritorijā un mums parāda dzīvokli, kurā pavadīsim nakti. Mūsu pavadonis gan uzreiz nevar atslēgt dzīvokļa durvis, taču pēc nelielas piepūles durvis ir vaļā.
Drīz pēc pārtikas iepirkumiem ierodas otra automašīna. Šovakar mums dzīvoklī ir veļas mašīna, līdz ar to vienlaikus ar vakariņām notiek lielā veļas mazgāšana. Pašiem gan nomazgāties nav tik viegli, jo siltā ūdens dzīvoklī nav. Var teikt, ka līdz ar to šo dienu esam aizvadījuši un dodamies gulēt.

Agneses komentārs:
Apkure un karstais ūdens Čīlē ir īpašs gadījums un par to vajadzētu uzrakstīt grāmatu. Bet šajā gadījumā bija veids, kā karsto ūdeni dabūt – krāns bija jāatver līdz galam un jāpagaida apmēram minūte. Tad ūdens pamazām kļuva karsts un turpināja būt karsts kādu laiku. Ja krāns nebija atgriezts līdz galam, tad varēja dabūt tikai auksto ūdeni. Diemžēl mēs šo triku atklājām tikai tad, kad daži no mums jau bija paspējuši izmēģināt dušu.

27.06.2019 – Diena, kad lietus pārvērtās vīnā

Ilgonis raksta:
Pēc garšīgām brokastīm, īpaši – omletes, atvadījāmies no jaukā Līgo namiņa un turpinājām ceļu uz ziemeļiem. Bet lietus turpināja līt. Par laimi ap pusdienu lietus mitējās (BEIDZOT!) un tālumā pavērās mākoņu daļēji nosegti kalni. Mēs smējāmies, ka kalni ir atlikti atpakaļ, jo turpceļā, kad kalni pazuda skatienam, Agnese komentēja, ka tie ir nodoti rekonstrukcijā.
Nogriezāmies no Panamerican šosejas uz Santa Cruz pilsētu. Sākumā iepirkāmies kārtējā Lider, tad devāmies izpriecās. Vietējais tirdziņš Eco Bazar neattaisnoja mūsu cerības, jo izrādījās vienkāršs amatnieku veikals.

Toties vietējais muzejs, kuru apmeklēja baltā auto komanda, izrādījās grandiozs. No seniem pārakmeņojumiem līdz bagātīgai Naskas un citu Dienvidamerikas indiāņu kultūru keramikai, ieročiem un mūmijām. Tālāk grezni atspoguļots koloniālisma laikmets. Žēl, ka mums bija tikai 20 minūtes laika, jo bija jādodas uz vīna degustāciju. Muzejā vajadzētu pavadīt 2 stundas.

Vīna degustācijā Las Ninas vīna darītavā , kurā mēs izrādījāmies pirmie tūristi pēc ilgāka pārtraukuma, mums parādīja vīnogulājus, kas ziemā, protams, neaug, tad milzīgās tērauda tvertnes un franču ozolkoka mucas, kurās top un glabājas vīns. Tad sekoja pati svarīgākā dala – pati degustācija. Mums piedāvāja 5 dažādus vīnus no izmeklētās Reserve kategorijas – balto Chardonnay, un tad arvien biezākus sarkanvīnus no Cabernet Sauvignon, Mourvedre un Syrah vīnogām. Vīnu lēja dāsni.
Pēc tam ļoti jautrā noskaņojumā, atskaitot divus šoferus, kuriem vīns tika iedots līdzi nelielās pudelītēs, jau pa tumsu devāmies atlikušo ceļa gabalu uz Santjago. Pēc pagara brauciena pa pilsētu nonācām loti vienkāršā naktsmītnē, kur visi 8 guļam vienā istabā un vakariņās ēdām ātri pagatavojamās zupas. Bet tas nekas, mēs taču esam rūdīti ceļotāji.

26.06.2019 – Zupas diena

Dora raksta:

Jauna diena, jauni piedzīvojumi! Diemžēl diena sākas ar nepatīkamo ziņu, ka ir atcelta mājvietas rezervācija La Serenā, bet Agnese ir pārliecināta, ka booking.com mums atradīs ko citu vietā.

Lai nu kā – ceļamies un veļamies no gultām ārā, pakojamies un ēdam ņammīgo omleti Ilgoņa izpildījumā. Par spīti jaunākajai laika prognozei (lietus un/vai slapjš sniegs) tomēr apņemamies doties aplūkot dažus ne pārāk tālu esošos ūdenskritumus un, pēc vēlāka situācijas izvērtējuma, izlemt par tālāko dienas programmu – vai mēģināt vēlreiz uz Laguna del Laja ūdenskritumiem vai tomēr nē.

Izmazgātajiem karodziņiem vējā plīvojot, sakrāmējam somas mašīnas un dodamies ceļā. Visapkārt horizonta līniju veido miglā tīti pakalni un jau pēc brīža – Sveiks, Sniegs! Kā mums Tevis trūka! Arvien tālāk sniegā un dubļos aizslidinamies līdz pirmajam (tālākajam) ūdenskritumam Saltos el Leon, kur mūs stāvvietā laipni sagaida pārītis govju. Par spīti lietum un sniegam visapkārt, ejam lūkoties – kā nekā 97m ūdens sienu katru dienu neredzēt. Klusiņām aizlavamies gar mājiņu nemaksājot ieejas maksu, nobrienam 300m pa slapja sniega un ūdens putru, līdz beidzot tiekam līdz pašam ūdenskritumam. Tik skaisti, ka vismaz kādam aizraujas elpa! Daži sadūšojas tikt līdz skatu celiņa galam pēc iespējas tuvāk ūdenim un uzņem dažus foto. Varbūt arī nav lielākais ūdenskritums pasaulē un pat ne Čīlē, bet noteikti skaistākais, ko šājā diena redzam. Jo diemžēl jau atkal VissIrSlapjš.lv un vairākums izvēlas pārējos ieplānotos dabas brīnumus neapraudzīt. Tas sarūgtina Agnesi, kura pastāsta, ka otrs ūdenskritums ir 170 m augsts un arī ļoti skaists, lai arī bez kaskādēm. Bet to tad nākamreiz.

Tā kā laikapstākļi nav uzlabojušies, cerības uz Laguna del Laja apmeklējumu ir sarukušas cik nu maziņas var būt un vēl eksistēt. Tad nu nākamais lielais dienas mērķis – namiņš, kur svinējām Līgo nakti un pavadīsim arī šo nakti. Garais ceļš atpakaļ ved gar Villarica ezeru, kurā var redzēt tik lielus viļņus kā pie mums jūrā. Drīz jau pusdienlaiks un baltās mašīnas iedzīvotāji prasa zupu pusdienās, bet iespēja ko jauku atrast šosejas malā liekas diezgan maza.

Tikmēr ceļmalās applūdušās pļavas mijas ar stādītu koku audzēm un mājvietām. Pēkšņais Imanta izsauciens « Will you stop?! » (Vai Tu beigsies?!) pamodina no skatu vērošanas transa. Jā, joprojām līst un neizskatās, ka tuvākajā laikā mitēsies.

Pēc kāda laika Agnese pamana norādi ar bļodiņu uz ēstuvi un tiek nolemts piestāt paskatīties, ko piedāvā. Iebraucot pagalmiņā rodas neliels apjukums – divas ēstuves, katra savā pusē, katra ar savu atraktīvo līdzjutēju/parkotāju. Kura ir īstā? Ilgonis pārliecinātā solī dodas uz En Borde Rio un drīz vien pa rāciju pienāk apstiprinājums – ir kārotā zupa! Ilgi nav jāgaida līdz galdā ir astoņi lieli šķīvji tradicionālās Čīliešu cazuela ar lieliem gaļas gabaliem un porcija kukurūzas putras ar sieru un šķinķi – visiem pagaršošanai. Ēšanu pavada prieka un sajūsmas pilni komentāri un pēc kāda laika visi jau ir pārliecinājušies, ka spēj apēst tik lielas porcijas un vēl desertu. Visi izsalkumu un ziņkārību apmierinājuši dodamies tālāk.

Ap 4iem pēcpusdienā esam namiņā. Kamēr Agnese pārbauda siltā ūdens pieejamību dušās, kungi jau sēž ap kamīnu ar pildītiem stikla traukiem rokās. Jau mirkli vēlāk visi apcerīgi sasēduši ap kamīnu, pārdomājot un pierakstot piedzīvoto un citas atziņas, daži vēl uzdzied pa kādai dziesmai. Vakars pa mierīgo. Dodamies gulēt visapkārt vējiem svilpojot un lietus lāsēm sitoties pret jumtu.
La Serenas mājvieta vēl uz jautājuma zīmes..

24.06.2019 – Snieg kā pa Jāņiem

Dace raksta:
Pēc Līgo nakts ceļamies Jāņu dienas rītā, tiek klāts bagātīgs brokastu galds.
Pēcāk braucam caur Antuco uz Nacionālo dabas parku Laguna del Laja, lai ietu pa takām uz ūdenskritumiem. Nedaudz plāni mainās, jo jau braucot sāk snigt sniegs. Ļoti neparedzēti, bet pat skaisti. Pūš stiprs vējš, tiek nolemts neiet lielo taku, tikai tādu mazu loku izmest. Visi aizrautīgi fotogrāfē sniegainās ainavas. Atpakaļceļā apstājamies pie ceļmalas empanadu ēstuves, lai katram būtu divi dažādi pīrādziņi pēc izvēles. Tie ir silti un garšīgi.
Izklaidei nedaudz pabraucam pa visai dubļainu grants ceļu.

Tālāk Saltos del Laja 20 m augstais ūdenskritums. Krāšņi. Ejam gar suvenīru tirgotavām, daži šo to nopērk.

Braucot uz Temuco pusi, piedzīvojam arī krusu. Kādu brīdi piemīlīgi saulains. Vienas dienas laikā visai liela dažādība. Ap četriem pēcpusdienā iebraucam pirmajā lielajā sastrēgumā, pastāvam. Blakus joslā stāv auto ar ābolu kravu. Juris iesaka pieiet, Ilgonis to paveic, nopērkot katram pa lielam, sulīgam ābolam.

Aiz Villarrica 25 km tālāk vietā Pucon pēc 8 vakarā nonākam mājvietā. Divstāvīgu rindu māju teritorijā. Tur iekārtojamies, gatavojam un ēdam vakariņas. Ilgonis uzdzied Ziemassvētku dziesmas, viss kā pienākas.

Agneses komentāri:
Pirmo sniedziņu ieraugot krītam, visi ir sajūsmā, prātojam, vai pietiks sniegavīram. Kad tālāk jau apsnigusi ir zeme un jumti, lecam ārā no auto un veļam sniegavīrus, sanāca vesela ģimenīte – 3 gabali cits par citu lielāki.
Vēlāk jau sākam uztraukties, jo mūsu auto, kaut arī augsti, tomēr nav aprīkoti ar ziemas riepām, bet sniedziņš jau sasniedzis līdz potītēm. Kad nonākam līdz nacionālā parka vārtiem, mūs braukšus tālāk nelaiž sniega dēļ, bet līdz takas sākumam 3km, kamēr pati taka 2km. Nolemjam, ka 8km pa vēju tomēr negribam iet, un tāpēc drusku pastaigājamies tikai parka vārtu tuvumā līdz Mirador, kas šodien rāda tikai miglu. Atpakaļceļā sāk drusku skaidroties, brīžiem redzami skaisti kalni.

Sastrēgumā vismaz pusstundu stāvam tāpēc, ka lielajai pan-america šosejai pēkšņi aizvērts kāds pāris km garš posmiņš. Labi, ka mums ir waze un vietējie mobilie dati – no vietas, kur visus sūta uz pretējo joslu un atpakaļ varam atrast aizvērto posmu apvedošu ceļu.

23.06.2019 – Jāņi ziemas vidū

Andra raksta:
Diena Santiago sākas ar mundru pastaigu līdz auto nomai. Mūs pavada suns, kuru pusceļā nomaina cits. Kamēr mūsu Suzuki un Brilliance tiek mazgāti, jāpagaida pusstundiņa. Agnese skaidro Andersam, ka gadījumā, ja apkārtējie saprot angliski, izdevīgāk sarunāties latviski, uz ko Anderss atbild ar visiem vārdiem, ko viņš zina latviski : sūds pa kreisi zilonis burkāns.

Šodien Latvijā visi dodas līgot. Cits tuvāk, cits tālāk. Līdz mūsu līgošanas vietai Salto de Laja jānobrauc 500 km. Bet tas ir to vērts. Piebraukuši ieraugām koka mājiņu, kura turpmāk tiks saukta par Līgo namiņu. Te ir viss, kas līgošanai nepieciešams. Kāds jau sāk rosīties skaistajā virtuves daļā, kāds kurina kamīnā uguni, kāds klāj lielo svētku galdu. Ārā ir ziema, tāpēc lieti noderēs plašā telpa, kur varēs arī dancot.

Drīz pēc ierašanās naktsmītnē sāk krēslot. Neskatoties uz to, Agnese dodas meklēt puķes. Izredzes nav lielas, jo visā ceļā neredzējām nevienu ziedu. Pa to laiku mājās palicēji gatavo liellopa steikus. Izrādās, ka reklāmās autostrādes malā nav melots. Čīles gaļa IR labākā gaļa pasaulē.

Apmierinājuši izsalkumu, ejam vērot zvaigznes. Vairums no mums pirmo reizi mūžā ierauga Dienvidu krustu. Sākam uztraukties par Agnesi, jo sen jau satumsis. Pēkšņi tumsā atskan priecīgā Agneses balss un viņa ierodas ar lukturīša apgaismojumā salasītām Jāņu zālēm. Nelielo pušķi rūpīgi sadala četrās vienādās daļās, tā, lai katrā vainagā būtu pa vienam āboliņa ziedam.

Jāņuguns ir kamīnā, vainagi galvās, alus glāzēs, uz galda Jāņu siers un rupjmaize: mēs svinam Jāņus. Sākumā dejo tikai Agnese un Dora, tad arī Ilgonis metas trakulīgā Krakovjaka dejā ar abām meitenēm, pievienojas Anderss un Andra, bet vēl pēc brīža jau danco visi, kuri neguļ. Ap pusvienpadsmitiem Agnese paziņo, ka Latvijā saule ir uzlēkusi un var iet gulēt. Esam aizvadījuši Latvijas īsāko nakti Čīles garākajā naktī. Rīt jāsvin Ziemassvētki, bet tas jau būs rītdienas stāsts.

22.06.2019 – Ir vērts apceļot pasauli

Ilgonis raksta:
Ir vērts apceļot pasauli, lai piedzīvotu tādu dienu, kā šī. No rīta ar metro devāmies uz Araucano parku Santjago nomalē, kur plešas debesskrāpju rajons.
Ir sestdiena, spīd saule, silts, čīlieši nesteidzīgi pastaigājas, vingro. Staigājam arī mēs. Mūsu uzmanību piesaista zaļi papagaiļi, kas brēc kokos. Sēžot uz soliņa, man klēpī ierāpās draudzīgs šunelis. Ejot pa parku, tālumā redzama pilsētas ainava ar smoga slāni virs tās. Neparasti. Savukārt otrā pusē redzami majestātiski kalni un augstas ēkas, kuru stiklotās fasādes atspoguļo zilās debesis.
Tad mēs ieraudzījām slidotavu. Skaidrs, ka nevarējām paiet tai garām, kārdinājums slidot 22. jūnijā palmu ielokā bija pārāk liels. Daži, arī es, slidoja piesardzīgāk, bet Anderss un Dora laida kā profi.

Nākamais mērķis bija Latīņamerikas augstākā ēka Sky Costanera. Pēc brīža lifts jau veda mūs uz 61. stāvu 300 metru augstumā. Skats no augšas ir fantastisks. Pilsētas kvartāli plešas uz visām pusēm, apakšā ņudz dzīvība, bet augšā skaidri saskatāma smoga augšējā robeža. Bet vēl augstāk sniegotie Andu kalni un zilās debesis. Iespaidīga kombinācija. Tornī satikām kādu krievu aptumsumu mednieku, dalījāmies iespaidos.
Apsēdos brīvākā vietā, skatījos, fotografēju, un piedzīvoju laimes sajūtu. Tas negadās bieži un ne katrā ceļojumā. Bet ja laimes sajūtu izdodas piedzīvot, tas nozīmē, ka ceļojums ir izdevies. Visādā ziņā šis ir ļoti sekmīgi iesācies. Suvenīru veikalā citi pirka pastkartes, es nopirku mate tējas trauciņu. Nu tika jāsagādā pati tēja.

Vēders uzstājīgi teica, ka laiks padomāt par maltīti. Atradām nomaļu picēriju, ko apmeklē vietējie ļaudis. Tālāko labi raksturo vārds «milzīgs». Imants un citi ēda milzīgas picas, Anderss – pēc viņa vārdiem Latīņamerikas lielāko hamburgeru, es un Andra – ne tik milzīgu, bet ļoti garšīgu lazanju. To visu noskalot palīdzēja labs, auksts alus. Pēc tādas ēšanas vakariņas vairs nevajadzēja.

Tālāk devāmies uz funikulieri, kas mūs uzveda San Kristobal kalnā. Ceļoties augšup, pavērās arvien plašāka panorāma, bet augstais Costanera tornis it kā saruka. Kādā brīdī varēja redzēt, kā kalni visapkārt ietver pilsētu, tas bija ļoti skaisti. Pakalna virsotnē, kur atrodas Dievmātes statuja, skats nav tik plašs, toties varējām vērot fantastisku saulrietu. Arī čīlieši, sēžot uz pakāpieniem, bija pieklusuši un svētsvinīgi raudzījās apkārt. Pēc saulrieta mākoņi krāsojās dzelteni, tad rozā, strauji satumsa. Ar funikulieri devāmies lejā uz ugunīs mirdzošo pilsētu, kur kūsāja sestdienas vakara rosība, cilvēku straumes plūda šurp un turp, daudzi jau bija atraduši pieturvietu kādā no daudzajiem krodziņiem. Bet mums bija laiks uz mājvietu, pūtināt kājas.