Imants raksta:
Pirmā diena ilgākā laika posmā, kad neesmu pamodies pirms modinātāja zvana. Tā kā laikam neesmu vienīgais, kam šodien ir vēlme ilgāk pagulēt, Ilgonis veic inkvizīciju un ieslēdz guļamistabā gaismu. Tas ir īstais signāls, ka nu ir jāceļas. Ātri paēdam brokastis un gatavojamies braucienam vairāk uz Čīles ziemeļiem. Pats galvenais – jānokļūst līdz La Serena.
Sākam braukt ap 9 no rīta un drīz vien jau izbaudām nelielus sastrēgumus. Tomēr tie mūs īpaši neaizkavē. Sagadīšanās pēc mūsu ceļš ved garām mūsu auto nomas kantorim. Braucot garām, pamājam sveicinot. Drīz vien ceļš mūs ved ārā no pilsētas. Navigācijas ierīces kļūdas vai apzinātas kaitniecības rezultātā mēs kādā vietā nepareizi nogriežamies no 5. ceļa un atkal nonākam pilsētas ielās. Izbraukuši vairākus līkumus, tiekam atpakaļ uz lielceļa un vairs nepaļaujamies uz elektronikas provokācijām.
Tā kā Santjago ir zemāka cena degvielai, bijām ieplānojuši uzpildīt degvielu pilsētā. Diemžēl mūsu ceļā degvielas uzpildes stacijas parādās tikai ārpus pilsētas un tajās degviela jau atkal ir dārgāka. Tāpēc turpinām braukt bez apstāšanās.
Mēs ļoti vēlētos ievērot atļauto braukšanas ātrumu, taču vietējie braucēji ir tik izveicīgi, ka mums nākas pielāgoties vietējiem tikumiem un braukt +10 līdz +15km/h ātrāk. Ceļš ir labs un vienīgais traucēklis uz tā ir lēnie braucēji, jo īpaši kravas mašīnas.
Tā mēs braucam ziemeļu virzienā, līdz sasniedzam Akonkagvas upi. Esam nedaudz pārsteigti, cik tā liela iezīmēta kartē. Dabā izskatās pēc pavisam nelielas upītes. Drīz vien iebraucam diezgan garā tunelī, neilgi pēc kura šķērsošanas mums jānogriežas uz cita ceļa. Diemžēl atkal telefona navigācija mūs pieviļ un mēs pabraucam garām vajadzīgajam krustojumam. Mums nākas mērot liekus aptuveni 14km, lai apgrieztos pretējā virzienā un turpinātu ceļu Klusā okeāna virzienā.
Ap 11.30 sasniedzam okeāna krastu. Uz neilgu laiku piestājam skatu punktā netālu no Los Calejas, kur fotografējam dabu un okeānu, un turpinām braukt cauri piekrastes ciematiem. Mūsu pirmais ceļa mērķis ir Cachagua ciemats. Tajā nonākam pēc pusstundas un uzreiz braucam līdz pašai pludmalei. Šeit dodamies nelielā pastaigā gar piekrasti, kur iespējams vērot dažādus putnus. Pēc tam ejam tuvāk netālu no krasta esošajai Cachagua salai. Uz tās novērojam ne vien kormorānus, bet arī Humbolta pingvīnus. Tieši tos mēs arī gribējām šeit sastapt. Šeit kopumā pavadām pusotru stundu līdz braucam tālāk. Zapallar ciematā uzpildām degvielu un apspriežam iespējas paēst pusdienas. Diemžēl šeit nekā piemērota nav, tāpēc domājam, ka brauksim un skatīsimies, kas ir pieejams pa ceļam. Tā mēs nonākam Papudo ciematā, kur pašā okeāna krastā atrodas krodziņš Banana. Izvēlamies ēst šeit un pasūtām mums jau pazīstamās empanadas. Tās ir svaigas, karstas un garšīgas.
Paēduši pusdienas, esam gatavi turpināt ceļu līdz La Serena. Tie ir aptuveni 340km, tāpēc jācenšas braukt ātri.
Tuvojoties galamērķim, pelēkās mašīnas ekipāžai ir jāizpilda misija. Dora vēlas nopirkt jaunu mobilo telefonu. Viņa ir noskaidrojusi, ka tādu var dabūt tikai divās vietās Čīlē (jo Eiropā tādus vairs nepārdod) un viena no šīm vietām ir Coquimbo pilsēta blakus La Serena.
Coquimbo ierodamies pirms septiņiem vakarā un sameklējam attiecīgo lielveikalu. Tajā atrodam apģērbu veikalu, kurā starp citu, pārdod arī mobilos telefonus. Dora ir priecīga, jo telefonu te tiešām var nopirkt. Ar šo pirkumu dodamies uz La Serena, kur ir mūsu šīs dienas naktsmājas Jardines de Pinamar. No sākuma nepamanām vārtus un pabraucam tiem garām, taču pēc tam iekļūstam teritorijā un mums parāda dzīvokli, kurā pavadīsim nakti. Mūsu pavadonis gan uzreiz nevar atslēgt dzīvokļa durvis, taču pēc nelielas piepūles durvis ir vaļā.
Drīz pēc pārtikas iepirkumiem ierodas otra automašīna. Šovakar mums dzīvoklī ir veļas mašīna, līdz ar to vienlaikus ar vakariņām notiek lielā veļas mazgāšana. Pašiem gan nomazgāties nav tik viegli, jo siltā ūdens dzīvoklī nav. Var teikt, ka līdz ar to šo dienu esam aizvadījuši un dodamies gulēt.
Agneses komentārs:
Apkure un karstais ūdens Čīlē ir īpašs gadījums un par to vajadzētu uzrakstīt grāmatu. Bet šajā gadījumā bija veids, kā karsto ūdeni dabūt – krāns bija jāatver līdz galam un jāpagaida apmēram minūte. Tad ūdens pamazām kļuva karsts un turpināja būt karsts kādu laiku. Ja krāns nebija atgriezts līdz galam, tad varēja dabūt tikai auksto ūdeni. Diemžēl mēs šo triku atklājām tikai tad, kad daži no mums jau bija paspējuši izmēģināt dušu.